- Bet Marss?
- Marsa nav mājās, tikko aizskrēja uz mežmalu paskatīties, vai mežacūkas par daudz nelien kolhoza kartupeļos.
Nākamajā mirklī Guntiņš bija no mājiņas ārā. Pelēkā trušu māte Matilde gan savā mājiņā brīdinoši piesita trīs reizes kāju pie grīdas, bet kas to ņēma vērā.
Kā vējš skrien, kā miets atduras.
Abi kāpostu tīkotāji atdūrās ne vairāk, ne mazāk kā pie Rebaiņupītes. Ūdens te bija dzidrs un auksts.
- Čip, man liekas, ka tā ir upe, - gandrīz vai ievaidējās Guntinš.
- Jā, - lietpratīgi noteica Cips, - tā tiešām ir upe.
- Un upē ir ūdens…
- Protams. Upēs parasti mēdz būt ūdens.
- Varbūt iesim atpakaļ?
- Cips nekad neiet atpakaļ!
- Bet kā mēs tiksim pāri?
- Tu pārpeldēsi, es pārlidošu, - pašapzinīgi teica Cips.
- Es esmu tik mazs trusītis, ka vēl nemaz nezinu, vai protu peldēt.
- Re, kur laiva! - Cips pēkšņi iesaucās.
- Patiešām, laiva, - Guntinš piebalsoja.
Tas, ko Cips sauca par laivu, nebija nekas cits kā kublinš sēnu sālīšanai, smiltīm
izberzts, tas mirka ūdenī.
- Nu tik brauksim, nu tik brauksim! Lec iekšā, Guntin, es atgrūdīšos no krasta.
Guntiņš ielēca laivā, Cips ieskrējies no visa spēka stūma. Līdzko kublinš sāka slīdēt no krasta, Cips uz mirkli palaida to vajā, jo likās, ka tūlīt, tūlīt saslapinās kājas. Šīs dažas sekundes draudēja būt liktenīgas, jo attālums starp Cipu un kubliņu, kas peldēja prom, kļuva arvien lielāks.