- Čip, Čip! - Guntiņš kliedza.
Arī Čips pats saprata, ka kaut kas jādara. Plaši izpletis spārnus, viņš lēca. Ar to sākās nelaime. Cips nokļuva gan uz kubli- na malas, bet tas no lielā svara noliecās uz sāniem, un laiva ieplūda ūdens. Cips lekaja no vienas malas uz otru. Kublinš šūpojās kā kuģis vētrā.
Guntiņš kļuva arvien slapjāks un slapjāks.
- Es neesmu ziņkārīgs, bet kā tu domā, Čip, vai mēs jau slīkstam? - bailīgi vaicāja Guntinš.
- Laikam vel ne, - izgrūda Cips.
Nākamajā mirklī laiva apgāzās.
- Tagad gan… - kliedza Čips.
Abi braucēji ķepurojās ūdenī, un viņu dzīvības atradās briesmās. Tieši šai mirklī Guntiņš atcerējās trušu mātes Matildes brīdinošo kājas piesitienu.
Par laimi, kublinš apgāzās, bet, kā jau koka trauks, nenogrima. Tagad tas peldēja pa straumi ar dibenu uz augšu. Kā plosts. Pēdējiem spēkiem Čipam un Guntiņam izdevās pieķerties pie kubliņa malas.
Lēni līgodamās, laiva peldēja pa straumi.
- Palīgā! - Cips izdvesa. -,Kas tad to te dzirdēs, beigas jau laikam tā kā tā, - viņš nodomāja.