Vilku suns Marss apstaigāja visu mežmalas kartupeļu lauku, nikni norūcās par jaunajiem mežacūku postījumiem. Atceļā, strauji pacēlis galvu, ieklausījās. Nākamajā mirklī viņš trakā ātrumā drāzās uz
Rebaiņupīti.
Tajā brīdī, kad nelaimīgie ceļotāji jau bija zaudējuši pēdējās cerības, pie krasta nošļak- stēja ūdens. Spēcīgiem vēzieniem Marss peldēja uz laivu.
- Marss, mīļais Marss! - priecīgi iesaucās Guntinš.
Glābējs uzmanīgi stūma kubliņu uz krasta pusi. Pirmais malā izlēca Čips. Marss palīdzēja Guntiņam tikt uz sausuma.
- Prom, tu slapjā vista! - dusmīgi Čipam uzsauca Marss. - Kā nav kauna mazākos ievilināt nelaimē?
Kad Cips bija jau paskrējis tik tālu, ka jutās drošībā, viņš atgriezās un nikni teica:
- Tikai, lūdzu, bez apvainojumiem un ņemiet, cienījamais, to vērā, ka es neesmu vista, bet izcili skaists gailis.
- Lielībnieks tu esi! Mānītājs! Gan mēs vēl parunāsim!
Rūpīgi noslaucījis Guntiņu, Marss teica:
- Un tagad, mazo palaidni, diedz steidzīgi uz mājām, es tev salauzīšu avenāju kaulus, lai nedabū iesnas vai plaušu karsoni.
Tikai pie pašām mājām Guntiņš uzdrošinājās pajautāt:
- Es neesmu ziņkārīgs, bet paradīzes kāpostus gan laikam nekad nedabūšu nogaršot?