2. Cilvēku paradīzē visi dzied. Cilvēks, kas Zemes virsū nav dziedājis, tur dzied; cilvēks, kas Zemes virsū to nav pratis, tur tiek apveltīts ar šo māku. Un šai vispārējai dziedāšanai nav nejaušs, gadījuma raksturs; tā neapklust ne mirkli; ik dienas tā turpinās no rīta līdz vakaram, pa divpadsmit stundām pēc kārtas. Un neviens nemūk projām, kaut gan virs Zemes tāda vieta būtu tukša jau pēc divām stundām. Un dziedāt dzied tikai korāļus. Nē, kur nu — vienu vienīgu korāli. Vārdi allaž ir vieni un tie paši, skaitā apmēram desmit. Korālī nav ne jausmas no ritma vai dzejiskuma: «Ozianna, ozianna, ozianna, Kungs Dievs Cebaot, alelūja, alelūja, alelūja, cššš, bum! … A-ā-ā!»
3. Tai pašā laikā visi kā viens spēlē arfas — visi šie miljonu miljoni! — lai gan uz Zemes neatrastos pat divdesmit no tūkstoša, kuri prastu spēlēt mūzikas instrumentus vai gribētu to iemācīties.
Iedomājieties šo apdullinošo skaņu viesuli — miljonu miljoniem balsu, kas brēc visas reizē, un miljonu miljoniem arfu, kas ļerina tām pretī! Sakiet man: vai tas nav briesmīgi, vai tas nav riebīgi, vai tas nav nejēdzīgi?
Un atcerieties: tā ir slavas teikšana, komplimenti, glaimi, zemošanās! Vai gribat zināt, kas ir ar mieru panest tādus dīvainus, trako nama cienīgus aurus? Un kas tos ne tikai pacieš, bet par tiem priecājas un līksmo, kas tos gaida un pat pieprasa? Aizturiet elpu!