Tas ir dievs! Es gribu teikt, cilvēku cilts dievs. Viņš sēž tronī, divdesmit četru dižciltīgāko augstmaņu, kā arī citu galminieku pulka ielenkts, nolūkojas uz saviem sajūsmā trakojošajiem pielūdzējiem, kas aizņem nebeidzamu jūdžu lielu platību, un smaida un ņurrā aiz labsajūtas, un apmierināts māj uz ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, — esmu gatavs derēt, ka visā bezgalīgajā Visumā vēl neviens nav izdomājis muļķīgāku un naivāku ainu.
Nav grūti noģist, ka šīs paradīzes izgudrotājs nav to izdomājis pats, bet paraugam vienkārši paņēmis ceremonijas no kādas niecīgas monarhijas, kas sameklēta nez kur austrumu pažobelēs.
Neviens normāls baltādainais cilvēks nevar paciest troksni. Un tomēr viņi vienā mierā pieņem šādu paradīzi — itin nemaz nedomājot, neprātojot, nepētot — un pat no sirds vēlas turp nokļūt! Dziļi dievbijīgi sirmgalvji lielāko daļu sava laika veltī sapņiem par laimīgo dienu, kad atstās Zemes dzīves rūpes un sāks baudīt minētās vietas svētlaimi. Tai pašā laikā skaidri redzams, cik tā viņu acīs nereāla un cik maz viņi patiesībā tai tic: ne velti viņi nepavisam negatavojas milzīgajai pārmaiņai — nevienu jūs neredzēsiet vingrināmies arfas spēlē, nevienu nedzirdēsiet arī dziedam.
Kā jau redzējāt, šo neparasto kumēdiņu mērķis ir teikt slavu — slavu, ko pauž korālis, slavu, kas izteicas ceļu locīšanā. Tas aizstāj «baznīcu». Turpretī te, zemes virsū, cilvēki nespēj