panest lielas dievkalpojumu devas: stunda un ceturksnis — tas ir lielākais — un arī ne biežāk par reizi nedēļā. Tas ir, svētdienās. Vienā dienā no septiņām, un pat šādos apstākļos viņi pēc savas dieva pielūgšanas ceremonijas pārāk neilgojas. Bet ko viņiem sola paradīze? Dievkalpojumu, kas ilgs mūžīgi mūžam, un Svētdienu, kura nekad nebeigsies! Viņiem ātri apnīk pat šejienes īsā svētdiena, kas nāk tikai reizi nedēļā, un tomēr viņi kāro, lai tā vilktos mūžīgi; viņi sapņo par to, runā par to, savā prātiņā iedomājas, ka tīri vai alkst pēc svētlaimes, kuru tā sola, aizkustinošā vientiesībā iztēlojas, ka tādā paradīzē būs pagalam laimīgi.
Un tas viss notiek tāpēc, ka viņi vispār nespēj domāt: viņiem tikai šķiet, ka viņi domā. Patiesībā viņi domāt nemaz nav spējīgi; no desmit tūkstošiem cilvēku neatradīsies pat divi, kam būtu ar ko domāt. Bet kas attiecas uz iztēli… Palūkojieties uz viņu paradīzi! Viņi to pieņem, atzīst un par to sajūsminās. Tā vien pietiek, lai jūs gūtu izsmeļošu priekšstatu par viņu saprātu.
4. Viņu paradīzes autors sabāž tur bez kādas izvēles visas nācijas. Un turklāt uz pilnīgas vienlīdzības pamata; neviena nav nedz augstāka, nedz zemāka par otru; visiem jābūt «brāļiem», jāturas kopā kā salipušiem, kopā jāskaita pātari, kopā jālerina arfas, kopā jāvelk ozianna — gan baltajiem, gan melnādainajiem, gan ebrejiem, gan visiem pārējiem, atšķirības nav galīgi nekādas.