Jūs teiksiet, ka tas ir dīvaini, jocīgi, nesaprotami. Un tomēr tā, kā es saku, patiešām ir — kaut arī tas izklausītos neticami. Sis pilnīgi neliekuļotais saprāta pielūdzējs, kas pelnīti vērtē augstu tā diženo lomu te, Zemes virsū, izdomājis reliģiju un paradīzi, kuras neciena saprātu, necildina to, nedod par to ne plika vērdiņa, vārdu sakot, nepiemin pat, ka tāds pastāv.
Tagad nu jūs droši vien jau būsiet ievērojuši, ka cilvēku paradīze iecerēta un uzbūvēta pēc pilnīgi noteikta plāna, kurš paredz ietilpināt paradīzē līdz pat pēdējam sīkumam visu, kas cilvēkam pretīgs, un neietilpināt nevienu vienīgu lietu, kura viņam patīk!
Un, jo dziļāk šo jautājumu pētīsim, jo šis visai dīvainais fakts kļūs skaidrāks.
Tātad iegaumējiet: cilvēku paradīzē saprātam nav vietas, jo tur tam taču nav no kā dzīvot. Tas tur sapūtu viena gada laikā — sapūtu un sāktu smirdēt. Sapūtu, sāktu smirdēt un šādā stāvoklī taptu apvīts ar svētā oreolu. Un tā būtu tīrā laime, jebšu tādus vājprātīgo patversmes priekus spēj izciest vienīgi svētais.