— Tieši tā! — piebalsoja Sātans. — Ievērojiet, ka tā ir kolosāli pārsteidzoša ideja! Neko tamlīdzīgu Augstākais Saprāts vēl nekad nav radījis. Likums — Automātisks Likums, precīzs un negrozāms likums, kas visu garo mūžību neprasa ne uzraudzību, ne labojumus, ne pārkārtojumus! Viņš teica, ka šie neskaitāmie milzu ķermeņi nekad nebeigšot šķelt tuksnesīgo Izplatījumu, neiedomājamā ātrumā traukdamies pa gigantiskām orbītām un tomēr nekad nesadurdamies, nepagarinādami un nesaīsinādami sava apgrieziena laiku pat par sekundes simtdaļu divos tūkstošos gadu! Tas jau ir tas jaunais un lielākais no visiem brīnumiem — šis Automātiskais Likums Un Viņš deva tam nosaukumu — DABAS LIKUMS un sacīja, ka dabas Likums ir «DIEVA LIKUMS» — divi vienas un tās pašas parādības nosaukumi, kurus var likt vienu otra vietā.
— Jā, — piebilda Miķelis, — un Viņš teica, ka ievedīšot Dabas Likumu — DIEVA LIKUMU visos savos īpašumos un tam piemitīšot visaugstākā vara, ko neviens nedrīkstēšot aizskart.
— Un vēl viņš teica, — piemetināja Gabriels, — ka ar laiku radīšot dzīvniekus un ari tos pakļaušot šā Likuma varai.
— Jā, — sacīja Sātans, — es Viņu dzirdēju, tikai nekā nesapratu. Kas tas ir — «dzīvniekus», Gabriel?
— Kā ta lai es to zinu? Kā lai jebkurš no mums to zinātu? Tas ir jauns vārds.
(Paiet tris gadsimti pēc debesu laika, kas līdzinās simt miljoniem gadu pēc Zemes laika. Ienāk Eņģelis Izsūtāmais.)