Tā nu Pirmais Pārītis aizgāja no Paradīzes dārza, nesdams līdzi lāstu — mūžīgu lāstu. Viņi zaudēja visus priekus, kurus bija pazinuši līdz «Grēkā krišanai», tomēr bija bagāti, jo ieguva kaut ko tādu, kas atsvēra visus pārējos, — proti, viņi iepazina Augstāko Mākslu.

Abi cītīgi to piekopa un bija laimīgi. Dievība pavēlēja viņiem tā darīt, un šoreiz viņi paklausīja. Tomēr labi, ka aizliegums bija atcelts, jebšu viņi tik un tā būtu piekopuši to arī tad, ja to aizliegtu tūkstotis Dievību.

Uz rezultātiem nebija jāgaida. Tos sauca Kains un Ābels. Vi­ņiem uzradās māsas, ar kurām abi zināja, kā rīkoties. Tas no­veda pie jauniem rezultātiem: Kains un Ābels deva dzīvību vairākiem brālēniem un māsīcām. Tie savukārt radīja pulciņu otrās pakāpes brālēnu un māsīcu. Turpmāk ievērot radniecību kļuva grūti, un mēģinājumus ieviest šai jautājumā skaidrību pārtrauca.

Tā nu dievam par prieku Zemes iedzīvotāju skaits no gad­simta gadsimtā vairojas visai produktīvi, jo tanīs laimīgajos laikos abu dzimumu pārstāvji vel spēja piekopt Augstāko Māk­slu pat tajā vecumā, kad viņiem pēc visiem likumiem vajadzēja jau savus astoņsimt gadus trūdēt kapā. Vājais dzimums, mai­gais dzimums toreiz, bez šaubām, sasniedza savu krāšņāko plauksmi, jo spēja savaldzināt pat dievus. īstus dievus. Viņi no­kāpa no debesīm un apbrīnojami jauki pavadīja laiku ar kvēles pilnajām, jaunajām puķītēm. To vēstī bībele.