Ar šo ārzemju viesu palīdzību Zemes iedzīvotāju skaits pieauga arvien vairāk un vairāk, kamēr sasniedza jau dažus miljonus. Taču Dievība jutās vīlusies. Viņam nepatika cilvēku morāle, kas dažā ziņā patiešām nebija labāka par viņa paša morāli. Vispār tā nepatīkami precīzi atdarināja viņa morāli. Ļaudis izrīkojās gaužām nelāgi, un, nezinādams, kā tos labot, dievs viedi nosprieda, ka tie jāiznīcina. Tā nu bija vienīgā īsteni apgaismotā un vērtīgā doma, ko dieva bībele viņam piedēvē, un tā būtu uz mūžiem nostiprinājusi viņa labo slavu, ja vien viņš būtu spējis pie tās turēties un īstenot to dzīvē. Bet viņš taču vienmēr svārstījās — nelokāmība viņam piemīt tikai reklāmās — un tā arī šis labais nodoms izputēja. Dievs lepojās ar cilvēku; cilvēks bija viņa brīnišķīgākais izgudrojums, viņa mīlulis (tūlīt pēc mājas mušas), un viņš nespēja no tā uz mūžu mūžiem šķirties; tā nu galu galā viņš nolēma vienu paraugu izglābt, bet visus pārējos noslīcināt.
Sis fakts raksturo dievu spilgtāk par spilgtu. Viņš visus šos neliešus radīja un viens pats bija atbildīgs par viņu uzvedību. Neviens atsevišķs cilvēks nāvi nebija pelnījis, kaut gan iznīcināt viņus visus, protams, būtu bijis prātīgi, jo lielākais noziegums jau bija pati viņu radīšana, un dot viņiem iespēju vairoties arī turpmāk nenozīmēja neko citu kā padarīt šo noziegumu vēl smagāku.