Tai pašā laikā tomēr pieļaut izņēmumu mīluļiem bija gan negodīgi, gan arī netaisni — noslīcināt vajadzēja vai nu visus līdz pēdējam, vai vispār nevienu.

Bet nē, tas viņam nebija pa prātam; viņam gaužām gribējās atstāt pusduci vaislai. Ka arī jaunā cilvēce kļūs tikpat draņķīga, viņš nespēja paredzēt, jo Visuredzošs ir tikai paša reklāmās.

Dievs izvēlējās glābšanai Noasu un tā ģimeni un visus pārē­jos cilvēkus sataisījās nomaitāt. Viņš izgatavoja šķirsta pro­jektu, un Noass to realizēja. Ne dievs, ne Noass agrāk tādas ierīces nebija būvējuši un neko no tām nesajēdza, tā ka varēja sagaidīt patiešām ko sevišķu. Cerības nepievīla. Noass bija zem­kopis un, zinādams gan, kādam nolūkam šķirsts vajadzīgs, to­mēr nepavisam nespēja novērtēt, vai paredzētie apmēri atbilst visām uzstādītajām prasībām (protams, tie neatbilda), un uz­skatīja par labāku ar saviem padomiem neuzbāzties. Dievība nezināja, ka šķirsts ir par mazu, un darbojās tikai tālāk uz labu laimi bez kādiem precīziem mērījumiem. Beigu beigās kuģis iz­nāca tik šaurs, ka nebija ko domāt ietilpināt tur visu nepiecie­šamo, un pasaule vēl šobaltdien dabū no tā ciest.