Sātans vēl ilgi taujāja, bet pēc tam teica:
— Zirneklis nogalina mušu un apēd to; putns nogalina zirnekli un apēd to; lūsis nogalina zosi; un … vārdu sakot, viņi visi nogalina cits citu. Skaties, kur gribi, vienas slepkavības. So radījumu ir bezgala daudz, un viņi tikai slepkavo, slepkavo un slepkavo, visi viņi ir slepkavas. Un visi viņi ir nevainīgi, ak Dievišķais?
— Viņi ir nevainīgi. Tāds ir viņu dabas likums. Bet dabas likums vienmēr ir Dieva Likums. Un tagad … verieties … raugieties! Jauns radījums, turklāt šedevrs — Cilvēks!
Un radās bariņi, pūļi, miljoni sieviešu, vīriešu, bērnu.
— Un ko tu ar viņiem darīsi, ak Dievišķais?
— Ielikšu katrā atsevišķā indivīdā dažādās pakāpēs un nokrāsās visas tās daudzveidīgās Tikumiskās īpašības, kas pa vienai iedalītas visiem mēmās dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, — drosmi, gļēvulību, niknumu, lēnprātību, godīgumu, taisnīgumu, izmanīgumu, nodevību, augstsirdību, nežēlību, nekrietnību, ļaunprātību, miesas kārību, žēlsirdību, līdzjūtību, sirdsskaidrību,
egoismu, maigumu, godprātību, mīlu, naidu, zemiskumu, cildenumu, uzticību, viltību, patiesīgumu, melīgumu, — katra cilvēciska būtne saņems visas šīs īpašības, un no tām veidosies viņas daba. Dažos lieliskās, cildenās īpašības uzveiks ļaunās, un tādus sauks par labiem cilvēkiem, citos valdīs sliktā iedaba, un tos sauks par sliktiem cilvēkiem. Verieties… raugieties … viņi pazūd!