Šejienes skolotāji klusi raudāja. Divi misionāri, Stār- hersta biedri, centās viņu atrunāt. Revas vadonis brīdināja viņu, ka kalnieši noteikti «kai-kai» viņu («kai-kai» nozīmē apēst) un ka viņam, Revas vadonim, kas pakļāvies «lotu», tādā gadījumā būs jāpiesaka kalniešiem karš. Viņš labi saprata, ka neuzvarēs kalniešus. Tāpat viņš labi saprata, ka ienaidnieki nobrauks pa upi līdz Revas ciemam un izlaupīs to. Bet kas cits viņam atlika? Ja jau Džons Stārhests par katru cenu gribēja, lai viņu apēd, tas nozīmēja, ka būs karš, kas prasīs simtiem dzīvību.
Tās pašas dienas pievakarē pie Džona Stārhersta ieradās Revas vadoņu delegācija. Viņš pacietīgi uzklausīja vīrus un pacietīgi strīdējās ar viņiem, bet ne par mata tiesu neatkāpās no sava nodoma. Saviem biedriem viņš paziņoja, ka nealkst moku, ka viņš sadzirdējis aicinājumu sludināt dieva vārdu Viti Levu un tikai izpilda tā kunga gribu.
Tirgotājiem, kas bija atnākuši pie viņa un centās atrunāt viņu visdedzīgāk, Džons Stārhersts teica:
— Jūsu iebildumi nav pārliecinoši. Jūs esat noraizējušies vienīgi par to, lai neciestu jūsu tirdzniecība. Jūs esat ieinteresēti taisīt naudu, bet es cenšos glābt dvēseles. Sīs tumsonīgās zemes pagāni ir jāglābj.
Džons Stārhersts nebija fanātiķis. Viņš pirmais noliegtu šādu apvainojumu. Viņš bija pavisam saprātīgs un praktisks.