Viņš ticēja, ka iecerētā misija vainagosies panāku­miem, un jau redzēja, kā Svētā gara dzirksts iedegas kalniešu dvēselēs un atdzimšana, sākusies kalnos, pār­staigā visu Lielo Zemi krustām šķērsām, no jūras līdz jū­rai un līdz salām jūras vidū. Viņa lēnīgajās, pelēkajās acīs kvēloja nevis neprala liesma, bet rāma apņēmība un nepa­šķobāma ticība augstākai varai, kas viņu vada.

Viens vienīgs cilvēks atbalstīja Džona Stārhersta no­domu, un šis cilvēks bija Ra Vatu, kas slepus nostājās viņa pusē un piedāvāja pavadoņus līdz kalnu pakājei. Džons Stārhersts savukārt bija joti apmierināts ar Ra Vatu izturēšanos. Pār šo nelabojamo pagānu, kura sirds bija tikpat melna, cik viņa darbi, sāka aust apskaidrība. Viņš pat runāja par to, ka kļūs «lotu». Tiesa, pirms trim gadiem viņš bija izteicis līdzīgu nodomu un droši vien būtu ticis uzņemts baznīcas klēpī, ja Džons Stārhersts ne­būtu iebildis pret to, ka Ra Vatu ņem līdzi arī savas čet­ras sievas. Ra Vatu bija pret monogāmiju ekonomisku un ētisku apsvērumu dēļ. Bez tam viņu bija aizvainojusi misionāra sīkumainā piesiešanās, un, lai pierādītu, ka ir brīvs cilvēks un goda vīrs, viņš bija laidis Stārherstam ar savu smago kaujas vāli. Stārhersts bija izglābies, mez­damies viņam virsū, sažņaugdams viņu un nelaizdams vaļa, kamēr nebija ieradušies palīgi. Tagad tas viss bija piedots un aizmirsts. Ra Vatu bija nolēmis pāriet kristī­gajā ticība ne vien kā atgriezts pagāns, bet arī kā at­griezts poligāmists. Viņš tikai pagaidīs, tā Ra Vatu mie­rināja Stārherstu, līdz nomirs viņa vecākā sieva, kas bija ļoti slima.