Džons Stārhersts brauca augšup pa gauso Revu vienā no RaJVatu laiviņām. Šai laiviņai vajadzēja divās dienās nogādāt viņu līdz neizbraucamām vietām un pēc tam griezties atpakaļ. Tālu priekšā pret debesīm slējās milzīgi dūmaka tīti kalni — Lielās Zemes kalnu grēda. Visu dienu Džons Stārhersts skatījās uz tiem ar nepacietību un ilgām.
Reizēm viņš klusībā lūdza dievu. Dažreiz kopā ar viņu dievu lūdza Narau, šejienes skolotājs, kurš bija pievērsies «lotu» jau septiņus gadus — kopš tās dienas, kad viņu no ugunskura paglāba doktors Džeims Ellerijs Brauns, izpirkšanai iztērējot nieka simts tabakas pakas, divas flaneļa segas un lielu viskija pudeli. Pavadījis divdesmit stundas vienatnē un lūgšanās, Narau pēdējā brīdī bija izdzirdējis aicinājumu doties līdzi Džonam Stārherstam kalnos.
— Skolotāj, es iešu tev līdzi, — viņš bija paziņojis.
Džons Stārhersts bija apsveicis viņa lēmumu ar atturīgu prieku. Nudien dievs stāvēja viņam klāt, ja jau gars bija pamodies tādā mazdūšīgā radījumā kā Narau.
— Man, visvājākajam tā kunga traukam, patiešām nav gara, — sēdēdams laiviņā, Narau teica ceļojuma pirmajā dienā.