— Tev ir jātic, vēl stiprāk jātic, — misionārs iegalvoja viņam.
Tajā pašā dienā augšup pa Revu devās vēl viena laiviņa. Bet tā brauca nopakaļ un centās palikt nemanīta. Arī šī laiviņa piederēja Ra Vatu. Tajā sēdēja Erirola, Ra Vatu brālēns un uzticams rokaspuisis, bet nelielā groziņā, kuru viņš nelaida laukā no rokām, atradās vaļa zobs. Tas bija lielisks zobs, veselas sešas collas garš, skaisti veidots, gadu gaitā kļuvis dzeltenīgi sārts. Arī šis zobs piederēja Ra Vatu, bet, kad tāds zobs sāk iet no rokas rokā, Fidži parasti notiek kaut kas ievērības cienīgs. Jo redziet, kā ir ar to vaļa zobu: tas, kurš saņēmis to kā dāvanu, nedrīkst noraidīt lūgumu, kas tiek izteikts dāvinot vai pēc kāda laika. Lūgt var visu ko, sākot ar cilvēka dzīvību un beidzot ar cilšu savienību, un neviens fidžietis nav tik zemu kritis, lai pieņemtu zobu, bet noraidītu lūgumu. Dažreiz lūgums paliek neizpildīts vai arī tā izpilde tiek novilcināta, bet tad sekas ir bēdīgas.
Sava ceļojuma otrās dienas beigās Džons Stārhersts atpūtās Revas augštecē pie kāda ciema vadoņa, vārdā Mongondro. Otra rītā viņš kopā ar Narau gatavojās kājām doties uz dūmakainajiem kalniem, kas tagad tuvumā šķita zaļi un samtaini. Mongondro bija lādzīgs, tuvredzīgs večuks, kurš sirga ar elefantiāzi un vairs nebija noskaņots karot.