Viņš uzņēma misionāru viesmīlīgi, pa­cienāja ar labumiem no sava galda un pat aprunājās ar viņu par reliģiju. Mongondro gribēja visu zināt un sagā­dāja Džonam Stārherstam lielu prieku, lūgdams pastāstīt, kā viss pastāv un kā sācies. Pabeidzis īso apskatu par pasaules radīšanu, kā tā aprakstīta pirmajā Mozus grā­matā, misionārs redzēja, ka Mongondro ir dziļi aizkusti­nāts. Kādu laiku vecais virsaitis klusēdams smēķēja. Tad viņš izņēma pīpi no mutes un skumīgi pašūpoja galvu.

—   Tas nevar būt, — viņš teica. — Es, Mongondro, jaunības dienās labi strādāju ar cirvi. Un tomēr man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uztaisītu vienkoci — mazu vien- koci, ļoti mazu vienkoci. Un tu saki, ka visu šo zemi un ūdeni ir radījis viens cilvēks …

—   Nē, to radījis dievs, vienīgais īstais dievs, — misio­nārs pārtrauca viņu.

—   Tas ir viens un tas pats, — Mongondro turpinaja. — Visa zeme un viss ūdens, koki, zivis, krūmi,_ kalni, saule, mēness un zvaigznes — tas viss radīts sešās die­nās? Nē, nē! Es tev saku, jaunības dienās es biju veikls puisis, un tomēr man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uztai­sītu nelielu vienkoci. Ar šo pasaciņu var biedēt mazus bērnus, bet neviens vīrietis tai neticēs.

—   Es esmu vīrietis, — sacīja misionārs.

—  Jā, tu esi vīrietis. Bet manam tumšajam prātiņam nav lemts saprast to, kam tu tici.

—   Kad es tev saku, es ticu, ka viss ir radīts sešas dienās.