— Lai nu tā būtu, lai nu tā būtu, — vecais kanibals nomurmināja mierinošā tonī.
Līdzko Džons Stārhersts un Narau bija aizgājuši pie miera, Erirola ielavījās vadoņa būdā un pēc diplomātiskam pārrunām pasniedza Mongondro vaļa zobu.
Vecais virsaitis ilgi grozīja to rokās. Zobs bija skaists, un večuks ļoli kāroja dabūt to savā īpašumā. Taču viņš nojauta, ko viņam lūgs. «Nē, nē… Vaļa zobs ir skaists, bet…» — un, kaut gan virsaitim tecēja siekalas, viņš laipni atteicās un atdeva zobu Erirolam.
Maza gaismiņā Džons Stārhersts garos ādas zābakos jau soļoja pa taciņu cauri krūmiem, un viņam pa pēdām sekoja uzticamais Narau, bet misionārs pats gāja pa pē- dārn kailam pavadonim, ko bija iedevis Mongondro, lai parādītu ceļu līdz nākamajam ciematam, kuru viņi sasniedza ap pusdienas laiku. Tālāk viņus veda cits pavadonis. Kādu jūdzi aiz viņiem kājoja Erirola, pārmetis pār plecu groziņu ar vaļa zobu. Jau divas dienas viņš gāja nopakaļ misionāriem un piedāvāja zobu ciemu vadoņiem. Bet tie cits pēc cita atteicās no zoba. Šis zobs parādījās tik drīz pēc misionāra ierašanās, ka vadoņi noskārta, ko viņiem lūgs, un nepieņēma dāvanu.
Ceļinieki gāja aizvien dziļāk kalnos, bet Erirola nogriezās pa slepenu taku, aizsteidzās misionāram priekšā un sasniedza Buli cietoksni Gatokā. Buli nezināja, ka Džonam Stārherstam kuru katru brīdi jābūt klāt.