Mans1 dievs! Ko visu tik nesastāsta! Kādus senus notikumus neceļ augšā! Kādas bailes neiedzen! Bet nekur gan, jādomā, netika stāstītas tādas dīvainības, kā vakaros pie dravnieka Rudā Paņko. Kāpēc ciemata ļaudis iesaukuši mani par Rudo Paņko, — nudien, nemāku pateikt. Pat mati man liekas tagad vairāk sirmi nekā rūsgani. Bet pie mums, neņemiet ļaunā, tāds paradums: ja ļaudis iedod kādam kādu palamu, tad tā paliek uz mūžu mūžiem. Bieži svētku priekšvakarā labie ļaudis salasījās dravnieka būdelē viesos, sasēdās ap galdu, un tad, — lūdzu tik klausīties. Un, jāsaka, ka ļaudis nebija vis no vienkār­šajiem, kaut kādi ciemata zemnieki; viņu apciemojums būtu pagodinājis pat dažu labu par dravnieku augstāku vīru. Lūk, piemēram, vai jūs pazīstat Dikaņkas baznīcas ķesteri Fomu Grigorjeviču? Ek, kur galva! Kādus nostāstus viņš prata laist vaļā! Divus no tiem atradīsiet šajā grāmatiņā. Viņš nekad nevalkāja raibus rīta svārkus, kādos jūs sastapsiet daudzus lauku ķesterus; bet aizejiet pie viņa, kaut darba dienā, viņš jūs arvien pieņems balachonā no smalkas vadmalas, sarecējuša kartupeļu ķīseļa krāsā, par kuru viņš Poltavā samaksājis turpat visus sešus rubļus aršinā. Neviens visā ciematā nesacīs, ka no viņa zābakiem nāktu deguta smaka; bet katram zināms, ka viņš zieda tos ar vislabākajiem kausētiem taukiem, kādus, domāju, dažs labs zemnieks ar prieku liktu savā biezputrā.