Neviens arī neteiks, ka viņš jebkad būtu noslaucījis degunu sava balachona apmalē, kā to dara daži viņa kārtas ļaudis; viņš izņēma no azotes kārtīgi salocītu, gar malām sarkaniem diegiem izrakstītu, baltu lakatu un, izdarījis, kas vajadzīgs, saloka to no jauna, parasti uz divpadsmit daļām, un noglabā azotē. Bet kāds cits viesis… Nu, tas jau bija tāds kundziņš, ka to varēja kaut vai tūliņ iecelt par tiesas piesēdētāju vai zemes tiesnesi. Gadījās, paceļ pirkstu un, skatidamies uz tā galu, sāk stāstīt — pārgudri, slīpēti, kā no grāmatas! Dažureiz klausies, klausies, līdz nogrimsti pārdomās. Sit vai nost, bet nekā nevar saprast! Kur gan viņš ņēmis tādus vārdus? Foma Grigorjevičs reiz par to sacerēja viņam jauku pasaciņu: viņš pastāstīja, kā kāds skolnieks, kas pie kāda ķestera bijis nodots mācībā, atbraucis pie tēva un kļuvis par tādu latini, ka aizmirsis pat mūsu pareizticīgo valodu, — visus vārdus sagrozījis, pielikdams galā — us: lāpsta viņam ir lāpstus, sieva — sievus. Reiz viņi f>bi ar tēvu aizgājuši uz lauka. Latinis ieraudzījis grābekli un prasa tēvam: «Kā to, tēt, sauc jūsu valodā?» Un uzmin, muti ieplētis, grābeklim uz zariem. Tēvs nepaguvis atb'ldēt, kad jau grābekļa kāts, atvēzējies, iezvēlis dēlam pa pieri! «Sasodītais grābeklis!» skolnieks iesaucies, satverdams ar roku pieri un palēkdamies aršinas augstumā, «cik tas, — kaut velns būtu tā tēvu no tilta upē iegrūdis — neganti kaujas!» Redz' kā! Atcerējās pat vārdu, balodītis.