— Tāda pasaciņa ne visai patika gudrajam stāstītājam. Ne vārda neteikdams, viņš piecēlās, nostājās izplēstām kājām istabas vidū, nolieca galvu mazliet uz priekšu, iebāza roku savā zaļganas krāsas kaftana pakaļkabatā, izvilka apaļu, lakotu tabakas dozi, uzsita knipi kāda uzkrāsota turku ģeneraļa purnam un, pagrābis ne mazo porciju tabakas, sagrūstas kopā ar pelniem un lupstāju lapām, nepielicis pie deguna, pa gabalu ierāva nāsīs visu šņūcienu, īkšķim pat nepie- durdamies, — un visu laiku ne vārda. Tikai, kad bāza roku otrā kabatā un izņēma zili rūtainu kokvilnas lakatu, tad sevī norūca gandrīz vai sakāmvārdu: neberiet pērles cūkām priekšā… «Nu būs ķilda,» nodomāju, vērodams, ka Fomas Grigorjeviča pirksti jau savelkas pigā. Par laimi mana vecene attapās uzlikt galdā siltus rausīšus ar sviestu. Visi ķērās pie darba. Fomas Grigorjeviča roka negrasījās vairs rādīt pigu, bet sniedzās pēc rausīšiem, un, kā tas arvien mēdz būt, visi sāka slavēt cepēju, saimnieci. Bija mums vēl kāds stāstītājs; bet tas (nevajadzētu viņa vakara laikā nemaz pieminēt) cēla augšā tādus šausmu pilnus nostāstus, ka mati uz galvas cēlās stāvus.. Es tos ar nolūku te neievietoju. Izbiedēsi labos ļautiņus vēl tā, ka visi, nedod dievs, sāks baidīties no dravnieka kā no nelabā.