Šīs atmiņas atplaiksnījās mednieka smadzenēs, viņš prātoja, vai uzbrukuma gadījumā palikt paslēptuvē vai arī iziet klajajā pļaviņā. Tiesa, krūmi kavētu zvēru, turpretim klajumā mednieks varētu veicīgāk rīkoties ar sviežamo šķēpu un rungu. Vilcināties nenācās ilgi: alu lauva jau pašķīra krūmus. Tad mednieks, vienā mirklī izšķīries, izlēca no biezokņa un metās sānis. Izdzirdis švīkstam zarus, alu lauva satraukts pagājās gar krūmiem, ieraudzīja cilvēku un ierūcās. Šis drauds vienā mirklī izkliedēja visas šaubas: mednieks pacēla sviežamo šķēpu, sasprindzināja muskuļus un nomērķēja. Ierocis sašūpojās un ieurbās plēsoņa rīklē.
— Eo! Eo! — mednieks kliedza, vicinādams augstu gaisā pacelto rungu.
Nemitīgās cīņās rūdītais sava laika varonis, muskuļains, skaists un spēcīgs, ar mirdzošu skatienu sastinga gaidās. Alu lauva tuvojās, mazliet pieplacis zemei, un pēkšņā lēcienā metās viņam virsū. Cilvēks apbrīnojami veikli atlēca sānis un izvairījās no zvēra; nākamajā mirklī, kad alu lauva pagriezās pret mednieku, tas pārgāja uzbrukumā pats un smagā runga triecās uz leju kā milzu āmurs. Zvēra mugurkauls nobrīkšķēja. Atskanēja īss, apspiests rēciens un kritiena troksnis, pēc tam iestājās klusums, un cilvēks vēlreiz kareivīgi iekliedzās uzvaras priekā: