Alu lauva, nebūdams drošs par ienaidnieka nāvi, joprojām plosīja savu upuri. Beidzot nomierinājies, viņš ar nicināšanu atsvieda lauvu sānis un, kaut gan viņa plecus un krūtis vagoja dziļas brūces, skaļā rēcienā pavēstīja par savu uzvaru un meta jaunu izaicinājumu citiem ienaidniekiem, kas varbūt vēl slēpās mijkrēslī… Ausa diena; pie apvāršņa iemirdzējās sudrabaina svītra, un mēness nobāla, it kā pagaisdams debesu jumā. Ap­laizījis brūces, alu lauva jutās izsalcis un devās pie atkarotā brieža. Nogurušā zvēra midzenis atradās tālu, un viņš lūkoja atrast klusu vietu, kur varētu netraucēts pamieloties. Tuvējie krūmi, aiz kuriem slēpās mednieks, saistīja alu lauvas uzmanību, urt zvērs nolēma savu laupījumu aizstiept uz turieni.

Cilvēks, diženās cīņas valdzināts, vēl joprojām jūs­moja par uzvarētāju, kad pēkšņi pamanīja, ka tas nāk tieši šurp.

Fizisku baiļu trīsas pārskrēja pār mednieka augumu, taču viņš nezaudēja aukstasinību, nospriezdams, ka pēc cīņas zvērs gribēs atpūsties un pamieloties un netrau­cēs cilvēku viņa paslēptuvē. Tomēr mednieks nepa­visam nebija par to pārliecināts, viņš atcerējās, ko sirmgalvji bija stāstījuši vakaros pie ugunskura par milzīgā plēsoņa naidu pret cilvēku. Alu lauva bija no­lemts pakāpeniskai izmiršanai un, šķiet, instinktīvi no­jauta, kurš ir vainojams viņa cilts izzušanā, un katru reizi, sastapdamies ar cilvēku vaigu vaigā, izgāza uz viņu savas dusmas.