— Eo! Eo!
Un tomēr mednieks aizvien vēl palika modrs, baidīdamies jauna uzbrukuma, un uzmanīgi vēroja zvēru, tā lielās, plati atplestās acis, milzīgos muskuļus, atņirgto lauvas un brieža asinīm nošķiesto purnu, spēcīgo ķermeni ar gaišo vēderu un dzelteniem plankumiem rotāto melno muguru … Briesmīgais alu lauva gulēja beigts, un nekad viņš vairs nesēs šausmas nakts tumsā! Cilvēka dvēseli saviļņoja cildens, svētlaimīgs lepnums, viņš likās izaudzis pats savās acīs. Līksms un uzbudināts viņš noraudzījās, kā austrumos spožās krāsās iedegās rīta blāzma.
Pie apvāršņa uzliesmoja pirmās purpursārtās joslas, un sāka pūst viegls rīta vējš. Cits pēc cita pamodās dienas dzīvnieki, un putni dziesmās slavināja rītu. Vieglā miglas plīvurā tītā upe sākumā šķita blāva, nespodra kā alva, taču migla drīz izklīda, upes spožajā līmenī sāka spoguļoties krāsaini mākoņi, un iedzirk- stījās vesela krāsu un formu pasaule. Tā paša dzīvības viļņa sašūpotas, iedrebējās lielo apšu galotnes un sīkie zāļu stiebri. Pāri tālajam mežam pacēlās dienas spīdeklis, tā stari plūda pāri ielejai, kam pāri klājās smalkas, bezgalīgi garas koku ēnas. Cilvēks izstiepa rokas mulsā sajūsmā. Viņš vēl neprata skaitīt lūgsnas, tomēr jau apzinājās, cik vareni ir saules stari un cik īss ir cilvēka mūžs. Pēc tam mednieks sāka smieties un no jauna iekliedzās uzvaras priekā: