PZANNU CILTS

Sajā smaidošajā rīta stundā pie ieejas alā pēc agrīnā mielasta apdzisa ugunskura gruzdošās pagales. Simt olekšu augstā bēru koka kuplajos zaros karājās mū­žīgā dusā aizmigušo alu cilvēku bālganie skeleti. Šķita, ka vājās vēja pūsmas laiku pa laikam šajā miroņu kokā iešalcas kā gari stieptas, ritmiskas nopūtas. Kāds sirmgalvis pietjupies ar savām tālredzīgajām acīm lū­kojās galvaskausos, kas rēgojās starp ēnainajiem za­riem, un atcerējās viena vai otra slavena mednieka mūža gaitas, savas jaunības biedrus, kurus bija nolau­pījusi nāve.

Pzannu cilts baudīja pavasara rīta spirgtumu. Bērni skraidelēja un lēkāja pļaviņā, kas aizsniedzās līdz upes krāstam; zem vītoliem sēdēja kāda puskaila sieviete un kārtoja sarkanīgo, kuplo matu viļņus, vīrieši ne­steigdamies apsprieda nākamās medības un darbus. Gandrīz visi viņi bija ar spēcīgiem muskuļiem un ga­rām, enerģiskām karotāju galvām. Karavīri saberza krama traukā sarkano krāsu mīniju un sajauca to ar pirmvērša taura smadzenēm; tad viņi ar smalkām augu šķiedru otiņām uztriepa uz sejas un krūtīm neveiklas svītras, atdarinādami dabā sastopamas formas.