Daži iz­greznoja ceļus, pieri, kaklu un kājas ar dārgām ro­tām — ilkņu karuļiem (lauvas, vilka, lāča, sumbra, brieža zobos izurba caurumiņus pie pašas saknes un zobus savēra virknē), ar zivju asaku muguras skrieme­ļiem, dažādiem akmentiņiem un gliemežvākiem.

Pzannu cilts jau bija pacēlusies tajā cilvēku attīstī­bas pakāpē, kad parādās mīlestība uz darbu un mākslu. Pzanni bija mednieki, nevis plēsonīgi zvēru izskaudēji; viņiem vēl nebija nekādas īpašas reliģijas, tomēr viņi jau apzinājās, ka bez redzamās pasaules pastāv vēl kāda cita — noslēpumaina un nesaprotama. Pzannu cilts pie­derēja pie gargalvaino cilvēku rases, kas tajos laikos mita Eiropā. Viņi dzīvoja mierīgu dzīvi atsevišķās ko­pienās, nepazīdami pazemojošu verdzību, un viņu rak­sturam piemita skarbs cildenums, augstsirdība un lab­sirdība. Pzanni aizņēma plašus apgabalus, kur netrūka pārtikas, un tāpēc šajā ciltī nevarēja ieviesties varmā­cīgas laupīšanas instinkti vai zemiska viltība. Cilts virsaiši, ko ievēlēja, cienot viņu pieredzi un gudrību, valdīja bez varmācības un neapspieda cilts locekļus.

Pēc rīta mielasta un uzpošanās sievietes un tie vīrieši, kas nepiedalījās tās dienas medībās, ķērās pie darba.

Daži ar smalku adatu sašuva zvērādas, kurās iepriekš ar kaula īlenu izdūra caurumiņus. Citi apstrādāja jēl­ādas ar nažiem un kasīkļiem.