Trešie gatavoja akmens cirvjus, nažus, zāģus un kaltus. Akmeņu apskaldīšana viegliem sitieniem prasīja neparastu izveicību un pa­cietību un deva iespēju tikai pavisam lēnām izgatavot asmeņus un smailes; tomēr meistars, ilgu laiku pa­stāvīgi rīkodamies ar materiālu, izkopa līdz pilnībai savu mākslu un gandrīz aizvien uzminēja, kādā vir­zienā visizdevīgāk būtu jāapskalda akmens.

Citi darīja vēl smalkāku darbu: viņi izgrieza no kaula un raga īlenus, žebērkļus un makšķeru āķus; šie rīki bija tik smalki un precīzi darināti, ka cilvēks varēja pilnveidot to izgatavošanu tikai pēc tam, kad akmens rīku vietā sāka izmantot metāla rīkus.

Adatu varēja uzskatīt par izgudrotāja spēju paraugu: kaula šķēpeli ar robotu krama asmeni noapaļoja, pēc tam adatas virsmu noslīpēja ar smalkām smiltīm un izurba aci, virpinot asu smaili; šo darbu darīja ārkārtīgi gausi, allaž bažīdamies, ka tikai tievā adata nepārlūst.

Pa to laiku mednieki sapulcējās pie alas ieejas. Kāds jauneklis ar sevišķi asu redzi uzkāpa pašā augstākajā klintī, lai pavērotu apkārtni. Pa kreisi aiz upes pie ap­vāršņa iezīmējās neskaidras, maigas blāvi violeta meža kontūras. Tieši priekšā pletās ielejas, lēzenas stepes ieplakas ar tikko manāmiem nolaideniem pauguriem. Aiz muguras pacēlās kalnu grēda ar palsos mākoņu vālos tītām virsotnēm. Līdzenumā visur varēja manīt klaiņājam dzīvniekus: mednieks saskatīja meža zirgu un pirmvēršu tauru barus.