Viņš skaļā balsī pavēstīja to saviem biedriem, ar roku parādot medību vietu. Iz- dzirduši šo vēsti, visi devās pēc ieročiem un pēc kāda brīža atgriezās, apbruņojušies ar lokiem, bultām, že­bērkļiem, metamajiem šķēpiem un rungām. Kad visi jau bija gatavi doties ceļā, sirmais virsaitis atskatījās un uzsauca:

— Vamireh!

Atbildot uz šo saucienu, pie alas parādījās jaunais alu lauvas uzvarētājs. Viņš nevarēja izšķirties, vai tur­pināt darbu pie vakar aizsāktā zvērādu apmetņa vai arī piebiedroties medniekiem. Jaunība, vilinošā ieleja, kas bija pamodusies no snaudas, un biedru saucieni guva virsroku. Viņš atgriezās alā un drīz atkal iznāca, apbruņojies ar loku un rungu. Tad visi devās ziemeļu virzienā. Pirmatnējo cilvēku prātu, ko bija satraucis straujais gājienā un brīnišķīgā rīta iespaidi, drīz vien sāka mākt nogurums, un viņi cits pēc cita apklusa.

Drīz no kāda paugura virsotnes mednieki ieraudzīja tauru baru. Lielie zālēdāji, kuru skaits sasniedza vai­rākus simtus, ganījās trijstūrainā līdzenumā kādu div­tūkstoš olekšu apkārtmērā. Rūsganie vērši ar vareniem lauvu skaustiem un platiem galvaskausiem gausā gaitā soļoja šurpu turpu starp govīm un teļiem. Viss šis dzīv­nieku bars liecināja par brīnišķīgo, rāmo, mierīgo dzīvi un tajā pašā- laikā lika nojaust bara vareno spēku.