Pēc bara vadoņa pirmā aicinājuma vēršiem vajadzēja pulcēties un sāktcīņu. Savvaļas dzīvnieku attapība — īpašība, ko viņu Āzijas ciltsbrāļi vēlāk zaudējuši ilgajā verdzības jūgā, padarīja viņus spējīgus pareizai aizsar­dzībai un arī patstāvīgiem uzbrukumiem.

Mednieki apstājās. Paugura aizsegā viņi apsprieda medību plānu. Apvidus reljefs un dzīvnieku atrašanās deva iespēju rīkoties divējādi: vai nu, slēpjoties aiz pauguru virknes, uzbrukt tauriem vienlaikus no labās un kreisās puses, vai arī apiet tauru baram apkārt un visiem reizē uzbrukt no vīģes koku birzs. Vairums med­nieku pēc īsa brīža atzina par labāku pirmo plānu; otrs — izdošanās gadījumā gan solīja vairāk medījuma, taču nelikās tik drošs, jo dzīvniekus varēja izbiedēt kāda nejaušība, iekām mednieki paspētu tikt līdz savai paslēptuvei.

Mednieki sadalījās divos pulkos: vienu vadīja vīrs ar griezumiem rotātu zizli — viņa amata zīmi rokā, otru — milzīga auguma sirmgalvis.

Zvēru lencēji izmantoja visus apvidus nelīdzenumus, prasmīgi slēpdamies aiz pakalniņiem un ieplaciņās.

Pirmais mednieku pulciņš, mazliet aizsteidzies priekšā otrajam, jau bija aizlavījies pie tauru bara bultas lido­juma atstatumā, kad pēkšņi bara vadonis kļuva tramīgs. Pacēlis rūsgano, baltiem lāsumiem izraiboto galvu, taurs sāka uzmanīgi ausīties un vērot apkārtni.