Viņa spēcīgais ķermenis liecināja par dzelzs veselību; nakts vēja pūsmas glāstīja mednieka seju, un viņš tīksminājās par pirmatnējās dabas skaņām un klusumu, nejuzdams nekādu baiļu un lepni apzinādamies savu spēku.
Rīta zvaigzne staroja blāvā, tikko jaušamā gaismā. Parādījās mēness disks; gaismas straume lija pāri upei un kokiem. Tad kļuva redzams mednieka slaidais stāvs ar plecos uzmestu taiļra ādu. Viņa bālo, plato seju rotāja ar sarkanu krāsu uzvilkti raksti. Metamais šķēps ar raga uzgali karājās pie viņa jostas, labā roka bija stingri satvērusi milzīgu ozola rungu.
Mēness gaismā ainava šķita maigāka; varēja noģist, ka daba trīs noslēpumainās šalkās. Apšu čukstošās sudrabainās lapas ieņirbējās kā tauriņu spārni, koki sašūpojās, it kā cīnīdamies ar ēnu mijkrēsli. Zvēru balsis šķita skanam dobjāk, klusāk, lielo plēsoņu cīņa tuvējā meža biezokņos vairs nelikās tik nikna un nežēlīga.
Mednieks, noguris pēc nekustīgās stāvēšanas, devās projām gar upes krastu vieglā, piesardzīgā solī kā cilvēks, kas pieradis vajāt medījumu. Nogājis kādas tūkstoš piecsimt olektis, viņš apstājās, vērīgi ieklausīdamies un pacēlis metamo šķēpu acu augstumā. Kļavu birzs malā iznāca liels briedis ar desmit žuburu ragiem.