Mednieks vilcinājās, acīm redzot, viņa ciltij gaļas netrūka; viņš nevēlējās vajāt briedi un klusēdams no­raudzījās pakaļ aizskrejošajam dzīvniekam, tīksmināda­mies par tā garajām, slaidajām kājām, atpakaļ atmesto galvu, skaisto ķermeni, ko apgaismoja sarkanīga rīt­ausmas atblāzma.

— Lo! Lo! — no mednieka krūtīm izlauzās uzmun­drinošs sauciens.

Viņš instinktīvi nojauta, ka tuvumā slapstās kāds spē­cīgs kaķu dzimtas plēsonis, kas vajā medījumu. Patie­šām — pēc dažiem mirkļiem pie alu cilvēku klints no biezokņa milzu lēcieniem izskrēja leopards. Cilvēks, turēdams gatavībā sviežamo šķēpu un rungu un alka­tīgi elpodams, sasprindzinātā uzmanībā satraukts gai­dīja, kas notiks… Tomēr leopards aizšāvās garām kā putas upes viļņos un drīz nozuda tālumā. Mednieka smalkā dzirde vēl kādu brīdi uztvēra zvēra soļus skrē­jienā pa mīksto zemi.

—    Lo! Lo! — viņš no jauna iesaucās, mazliet uzbu­dināts, bet turēdamies tikpat stalti un izaicinoši kā pirmīt.

Laiks gāja, un mēness aizvien biežāk iznira mākoņu plaisās. Sīki dzīvnieciņi rosījās piekrastes krūmos; ūdens augu biezokņos kurkstēja milzīgi krupji. Cilvēks izjuta klusu prieku, apzinādamies, cik labi dzīvot pie šiem plašajiem ūdeņiem gaismas un ēnu mijkrēsli. Pec tam viņš no jauna pakāpās atpakaļ, ieklausīdamies, vērīgi ielūkodamies nakts krēslā un nojauzdams bries­mas.