—    E!? — viņš jautājoši novilka, paslēpdamies krūma ēnā.

Tālumā vispirms atskanēja neskaidra dipoņa, pēc tam tā nāca aizvien tuvāk un kļuva skaidrāk saklau- sama. Līdzenumā no jauna parādījās briedis, joņodams tikpat žigli, taču viņa skrējiens, cik varēja nojaust, vairs nebija tik drošs un pārliecības pilns, — putās sa­triektais briedis skaļi elsa. Piecdesmit soļu aiz viņa pa­rādījās lunkans, skaists leopards, un nekas neliecināja, ka zvērs būtu noguris.

Cilvēks neapmierināts un izbrīnījies vēroja, ka plēso- nis gūs vieglu uzvaru; mednieks iedegās kaujas alkās un grasījās iejaukties cīņā, kad pēkšņi klajumā parā­dījās kāds cits plēsīgs zvērs, kas iedvesa šausmas. Lejā, kļavu birzs malā, mēness gaismas mirdzumā varēja sa­manīt spēcīgu plēsoni. Pēc dobjās rūkšanas, divdesmit olekšu garajiem lēcieniem un smagajām krēpēm cil­vēks pazina lauvu. Nelaimīgais briedis, bailēs zaudējis sajēgu, neveikli cirtās sānis un nokļuva asajos leoparda nagos.

Pēc īsas, nežēlīgas cīņas un izmisīga pirmsnāves brē­ciena briedis saļima bez dzīvības pie uzvarētāja kājām, taču arī leopards savukārt sastinga šausmās: cīņas vie­tai lēnām tuvojās lauva. Soļu trīsdesmit atstatu lielais plēsonis, dobji rūkdams, apstājās.