Leopards vilcinājās: viņa cīnījās rijība un gļēvums, viņš pat grasījās sadū­šoties un uzsākt ar lauvu cīņu. Tomēr zvēru valdnieka rēciens no jauna vēl skaļāk aizvēlās pāri ielejai, aici­nādams uz kauju, un leopards atkāpās. Zemu noliecis galvu uzvarētāja priekšā, viņš lēnītiņām vilkās projām, ņurdēdams bezspēcīgā niknumā un pazemojumā.

Lauva jau plosīja briedi, milzīgiem gabaliem aprī­dams atņemto laupījumu un nepievērsdams uzmanību uzvarētajam, kurš joprojām atkāpās un mežonīgi glū­nēja mijkrēslī ar savām zeltaini zaļganīgajām acīm. Lauvas tuvums lika medniekam būt piesardzīgam; viņš vēl rūpīgāk paslēpās kuplā krūma lapotnē, taču bez bailēm, sagatavojies uz visu, lai nāktu kas nākdams.

Pēc kāda brīža zvērs pārtrauca negausīgo mielastu; visa viņa poza, trīcošās krēpes, satraukuma pilnās gai­das atspoguļoja nemieru un bailes. Lauva pēkšņi, vairs nevilcinādamies, vienā mirklī sagrāba briedi, pārsvieda pār muguru un metās projām. Zvērs jau bija noskrējis vairākus simtus olekšu, kad no kļavu birzs, gandrīz tajā pašā vietā, kur pirms kāda brīža iznāca lauva, pa­rādījās kāds cits drausmīgs nezvērs. Tas izskatījās lī­dzīgs lauvam un tīģerim, tikai daudz lielāks, un šķita īsts spēka iemiesojums. Cilvēku sagrāba šausmas.