Pakavējies uz vietas dažus mirkļus, nezvērs kā viesulis metās pakaļ lauvam, kas bēga uz rietumiem; leopards kā sastindzis vēroja šo ainu. Abi silueti, kļūdami aizvien mazāki, beidzot pagaisa. Cilvēks jau grasījās atstāt paslēptuvi, tāpēc ka nepavisam nebaidījās no leoparda, bet te pēkšņi no jauna parādījās lauva: viņš laikam gan bija sastapis savā ceļā kādu nepārvaramu šķērsli — gravu vai ezeru.
Mednieks pavīpsnāja: viņu uzjautrināja doma, ka zvērs nav pratis izraudzīties īsto ceļu bēgšanai, tomēr cilvēks paslēpās vēl dziļāk krūmos, jo abi naidnieki skrēja gandrīz tieši viņa virzienā. Stiepdams smago neš- ļavu, noguris veltīgajās pūlēs paglābties no vajātāja, lauva vairs nespēja paskriet tik ātri kā šausmīgais nezvērs. Medniekam draudēja nāves briesmas. Viņš palūkojās visapkārt: līdz tuvākajai apsei bija ne mazāk par divsimt olektīm, bez tam alu lauva (tā sauca briesmoni) prata rāpties kokos; līdz klintij, kur mitinājās alu cilvēki, bija desmit reižu tālāk. Mednieks nosprieda, ka labāk būs nogaidīt zvēru kaujas iznākumu tepat uz vietas.
Viņam nenācās gaidīt ilgi. Pēc dažiem mirkļiem zvēri jau atradās pie krūmiem, aiz kuriem slēpās mednieks. Manīdams, ka bēgšanai vairs nav nekādas jēgas, lauva nosvieda briedi zemē un sāka gaidīt. Sī situācija, šis klusums atgādināja nesen aizgājušo bridi, kad laupījums vēl atradās leoparda nagos. Visapkārt valdīja klusums; tuvojās stunda, kas vēstī rītausmu, stunda, kad nakts dzīvnieki dodas pie miera, bet dienas dzīvnieki pamostas no snaudas.