Koku galotnes tinās palsā pirmsausmas mijkrēšļa mig­las plīvurā, zāļu stiebri trīcēja vieglajās rietumu vēju pūsmās; viss likās trauksmains, nenoteikts, it kā kaut kas slēptos pašā dabā — mežā un upes līčos, un pie de­besīm slīdošajos zīdainajos mākonīšos.

No debesu augstumiem uz zemi vēl raudzījās dzies­tošie zvaigznāji.

Mēness staros uz paugura iezīmējās alu lauvas bai­sais stāvs, zvēra augstais, lepnais profils un krēpes, kas klājās pāri plankumainajiem pleciem, plakanā piere un milzu žokļi. Zemāk nokalnē rēgojās lauva, uzlicis smago ķetnu uz brieža, elsodams, tā ka viņa krū­tis augstu cilājās; milzīgā nezvēra priekšā lauva jutās nedrošs gluži tāpat kā pirmīt leopards; šausmas un nik­nums zvēroja lauvas redzokļos. Ar visu sirdi un dvēseli piedalīdamies šajā drāmā, pustumsā slēpās cilvēks.

Atskanēja dobjš rēciens; briesmīgais zvērs, sapuri­nājis krēpes, slāja lejup no pakalna. Lauva, atņirdzis zobus, kāpās atpakaļ un uz brīdi pameta laupījumu; bet tad pēkšņi, izmisuma un aizskarta lepnuma mudi­nāts, griezās atpakaļ, vēl skaļāk ierēkdamies, no jauna iecirta ilkņus brieža ķermenī. Tā bija zīme, ka izaici­nājums pieņemts.