Milzis tūliņ neatsaucās, kaut arī bija neparasti spēcīgs. Nekustīgs, viss sasprindzis — viņš vēroja lauvu, vērtēdams pretinieka spēku un veiklību. Lauva stāvēja, izslējies viņa sugai raksturīgajā lepnajā pozā, un vējš plivināja viņa krēpes. Uzbrucējs ierēcās vēlreiz, lauva pērkona balsī viņam atsaucās… un tad ienaidnieki jau atradās lēciena attālumā viens no otra.
— Lo! Lo! — mednieks čukstēja.
Alu lauva vienā lēcienā pārvarēja attālumu, kas šķīra zvērus, pacēla milzīgo ķetnu; tā sastapās ar ienaidniekā nagiem. Dažus mirkļus rūsganā, plankumiem klātā ķetna palika pacelta pret lauvas ķepu. Pēc tam sekoja uzbrukums: ienaidnieku žokļi sacirtās, krēpes sajaucās, atskanēja nikna rēkšana, pašķīda asinis… Sākumā lauva atsprāga atpakaļ, tikko atvairīdams nežēlīgo uzmākšanos. Tomēr viņš atģidās un sāniskā lēcienā uzklupa ienaidniekam; šķita, ka cīņa beigsies neizšķirti, jo alu lauvas uzbrukums likās atsists …
Bet tad šausmīgs ķetnas zvēliens notrieca zvēru pie zemes, un alu lauva, vienā mirklī uzklupis upurim, sāka plosīt viņa vēderu. Lauva bija uzvarēts. Tālu visapkārt atbalsodamies, aizskanēja viņa gārdzošie pirmsnāves rēcieni, kļūdami aizvien vārgāki, mīdāmies ar vaidiem un nopūtām. Beidzot apklusa arī tie …