istabā kāds apmeties. Bet kas? Nākamajā dienā Vaninai izdevās dabūt atslēgu no durvīm, kas veda uz apelsīnu kokiem dekorēto terasi.
Vanina kaķa soļiem piegāja pie loga, kas joprojām bija vaļā. Viņu slēpa žalūzijas. Istabas dziļumā atradās gulta, un tajā kāds gulēja. Vanina jau dzīrās doties projām, kad pēkšņi viņa pamanīja pāri krēsla atzveltnei pārmestu kleitu. Ielūkojusies gulētājā vērīgāk, viņa ieraudzīja, ka. tam ir gaiši mati un ļoti jauna seja. Viņa vairs nešaubījās, ka gultā guļ meitene. Pār krēslu pārmestā kleita bija notraipīta asinīm; asins traipi melnoja arī uz sieviešu kurpēm, kas bija noliktas uz galda. Nepazīstamā sakustējās. Vanina pamanīja, ka viņa ir ievainota. Viņas krūtis apņēma asinīm piesūcies audekla gabals, ko saturēja kaut kādas lentītes; kā redzams, ievainoto nebija pārsējušas ķirurga rokas. Vanina ievēroja, ka viņas tēvs katru dienu ap pulksten pieciem ieslēdzas savās istabās, lai pēc tam dotos pie nepazīstamās. Atri vien atgriezies, viņš kāpa karietē, lai brauktu pie grāfienes Viteleski. Tiklīdz tēvs bija prom, Vanina uzkāpa mazajā terasē, no kurienes varēja vērot nepazīstamo. Viņa sajuta skaudru žēlumu pret šo jauno meiteni, kas, šķiet, bija tik nelaimīga.