Vanina mēģināja iztēloties notikušo. Pār krēsla atzveltni pārmestā kleita, kā liekas, bija saplosīta. Va­nina pat varēja saskatīt dunča dūrienu vietas. Kādu dienu viņa ieraudzīja nepazīstamo jo skaidri: viņas zilās acis bija pavērstas pret debesīm, it kā viņa skaitītu lūgšanu. Pēkšņi

nepazīstamās skaistajās acīs sariesās asaras. Jaunā kņaze tik tikko savaldījās, viņu neuzrunājusi. Nākamajā dienā Vanina nolēma paslēpties mazajā terasē pirms tēva iera­šanās.

Viņa redzēja, kā dons Azdrubals iegāja pie nepazīs­tamās; viņš nesa rokā groziņu ar ēdienu. Kņazs izskatījās satraukts un runāja tik klusi, ka Vanina nevarēja neko sa­dzirdēt, lai gan stiklotās durvis bija atstātas vaļā. Drīz vien tēvs aizgāja.

«Droši vien nabadzītei ļoti bīstami ienaidnieki,» Va­nina nodomāja, «ja mans bezrūpīgais tēvs nevienam neuz­ticas un pats katru dienu nāk šurp, mērodams simt divdes­mit pakāpienus.»

Kādu vakaru, kad Vanina, uzkāpusi terasē, ielūkojās pa logu nepazīstamās istabā, viņu skatieni sastapās — un viss atklājās. Noslīgusi uz ceļiem, Vanina iesaucās:

—    Es jūs mīlu, jūs varat man uzticēties!

Nepazīstamā aicināja Vaninu istabā.

—   Lūdzu, atvainojiet mani, — Vanina sacīja. — Mana muļķīgā ziņkārība jums droši vien liekas aizvainojoša! Es zvēru, ka saglabāšu noslēpumu un, ja tāda būs jūsu vēlēša­nās, es vairs nekad šurp nenākšu.