— Kas gan nejustos laimīgs, jūs redzot? — nepazīstamā sacīja. — Vai jūs dzīvojat šai pilī?
— Protams, — Vanina atbildēja. — Bet jūs, kā redzams, mani nepazīstat. Es esmu Vanina, kņaza Azdrubala meita.
Uzmetusi meitenei pārsteiguma pilnu skatienu, nepazīstamā tumši pietvīka, pēc tam piebilda:
— Atļaujiet man cerēt, ka jūs nāksit mani apraudzīt katru dienu, taču man gribētos, lai kņazs par to neuzzinātu.
Sirds Vaninai satraukti dauzījās. Nepazīstamās izturēšanās viņai šķita cieņas pilna. Sī nelaimīgā jaunava droši vien aizvainojusi kādu varenu vīru vai arī greizsirdības neprātā nonāvējusi savu mīļoto. Vanina pat nepieļāva domu, ka jaunavai būtu atgadījies kas ikdienišķs. Nepazīstamā pastāstīja, ka savainotais plecs un krūtis viņai sagādājot lielas sāpes. Bieži vien mute pieplūstot pilna asiņu.
— Un jūs nav apmeklējis ķirurgs? — Vanina iesaucās.
— Jūs taču zināt, — nepazīstamā sacīja, — ka Romā ķirurgiem nekavējoties jāziņo policijai par visiem ievainotajiem, kurus viņi ārstē. Kņazs ir tik vēlīgs, ka pats pārsien manus ievainojumus ar šo te audeklu.
Nepazīstamā ar cildenu atturību vairījās runāt par savu nelaimi. Vanina bija aizgrābta līdz sirds dziļumiem. Jauno kņazi pārsteidza vienīgi tas, ka nepazīstamā šās nopietnās sarunas laikā tikai ar pūlēm valda smieklus.