—   Vai drīkstu zināt jūsu vārdu? — Vanina vaicāja.

—    Mani sauc par Klementīni.

—   Labi, mīļo Klementīn, rīt pulksten piecos es atnākšu jūs apraudzīt.

Nākamajā dienā Vanina redzēja, ka viņas jaunajai drau­dzenei kļuvis sliktāk.

—    Es ataicināšu pie jums ķirurgu, — Vanina sacīja, ap­skaudama slimnieci.

—    Tad labāk es mirstu, — nepazīstamā atbildēja. — Vai tad es drīkstu iegāzt savus labdarus?

—   Romas gubernatora monsenjora Savelli Katancara ķirurgs ir kāda mūsu kalpotāja dēls, — Vanina attrauca.

—  Viņš ir mums pieķēries, un, pateicoties savam stāvoklim, viņam nav ne no viena jābaidās. Velti mans tēvs viņam ne­uzticas. Es tūlīt likšu viņu ataicināt.

—    Ķirurgs man nav vajadzīgs, — nepazīstamā iesau­cās tik dedzīgi, ka Vanina jutās pārsteigta. — Apmeklējiet mani reižureizēm, bet, ja dievs aizsauks mani pie sevis, es būšu laimīga, ja nomiršu jūsu rokās.

Nākamajā dienā nepazīstamā jutās vēl sliktāk.

—    Ja jūs mīlat mani, — Vanina atvadoties viņai sacīja,

—   jums jāpiekrīt ķirurga apmeklējumam.

—    Ja viņš atnāks, mana laime būs zudusi.

—    Es aizsūtīšu pēc ķirurga, — Vanina uzstāja.

Neko neatbildējusi, nepazīstamā satvēra Vaninas roku un pārklāja to skūpstiem. Labu brīdi valdīja klusums, ne­pazīstamās acīs sariesās asaras. Beidzot viņa palaida vaļā Vaninas roku un tā, itin kā dotos nāvē, sacīja: