— Man jāatzīstas, ka aizvakar sameloju jums, sacīdams, ka mani sauc par Klementīni. Es esmu nelaimīgs karbonārs. ..
Vanina pārsteigta atvirzījās un piecēlās no krēsla.
— Es zinu, — karbonārs turpināja, — es zinu, ka ar šo atzīšanos laupu sev pēdējo cerību, kas mani saista pie dzīvības, bet es nevēlos jūs maldināt, jo tas būtu manis necienīgi. Mani sauc Pjetro Misirilli; man ir deviņpadsmit gadu. Mans tēvs ir nabadzīgs ķirurgs no Santandželoin- vado, es pats esmu karbonārs. Kad mūsu ventu atklāja, mani, važās iekaltu, atveda no Romanjas uz Romu un iemeta tumšā karcerī, kuru dienu un nakti apgaismoja nespodra lampa. Tur es pavadīju trīspadsmit mēnešus. Kāda līdzjūtīga dvēsele nolēma mani izglābt. Kad, pārģērbies sieviešu drēbēs, biju jau izkļuvis laukā no cietuma un sasniedzis pēdējos vārtus, viens no sargkareivjiem sāka nekaunīgi lamāt karbonārus, un es iecirtu viņam pliķi. Ticiet man, tā nebija tukša bravūra. Es gluži zaudēju savaldīšanos. Sās neapdomības dēļ naksnīgās Romas ielās man sekoja vajātāji, un, durkļu savainots, zaudēdams pēdējos spēkus, es iemetos kāda nama vaļējās durvīs; dzirdēdams, ka kareivji skrien man pakaļ, es izlēcu pa logu dārzā un nokritu dažus soļus no sievietes, kas pastaigājās alejā.
— Grāfiene Viteleski! Mana tēva draudzene! — Vanina noteica.