— Kā! Vai viņa jums ko stāstīja? — Misirilli iesaucās. — Lai arī kas būtu šī dāma, viņas vārdu labāk nepieminēt, jo viņa izglāba man dzīvību. Kad kareivji ielauzās viņas namā, lai saņemtu mani ciet, jūsu tēvs jau
veda mani savā karietē prom. Es jutos ļoti slikti: durkļa atstātā brūce plecā apgrūtināja elpošanu. Es drīz nomiršu, nomiršu aiz izmisuma, jo vairs nekad neredzēšu jūs.
Vanina nepacietīgi viņu uzklausīja un drīz vien steidzīgi aizgāja. Misirilli viņas skaistajās acīs nesaskatīja ne mazākās līdzcietības: tajās gailēja vienīgi aizvainots lepnums.
Naktī pie ievainotā ieradās ķirurgs; viņš bija atnācis viens pats. Misirilli pārņēma izmisums, viņš baidījās, ka nekad vairs neredzēs Vaninu. Viņš sāka iztaujāt ķirurgu, kas nolaida viņam asinis, bet nesaņēma nekādas atbildes. Tml.i pati klusēšana arī nākamajās dienās. Pjetro skatiens lU'.itraudamies kavējās pie stiklotajām terases durvīm, pa kurām bija nākusi Vanina; viņš jutās bezgala nelaimīgs. Reiz ap pusnakti viņam šķita, ka terases tumsā kāds stāv: vai tā būtu Vanina?
Vanina ieradās katru nakti un pieplaka ar vaigu pie jiiuna karbonāra istabas loga.
«Ja es viņu uzrunāšu», viņa domāja, «esmu pazudusi! Nē, es vairs nekad nedrīkstu viņu redzēt!»