Taču, par spīti savam lepnumam, Vanina neviļus atce­rējās, kādu draudzību bija jutusi pret jauno cilvēku, kad tik vientiesīgi uzskatīja viņu par jaunavu. Vai tiešām pēc tik sirsnīgas tuvības viņš būtu jāaizmirst! Pārdomu brīžos Vaninu biedēja viņas apziņā notikušās pārvērtības. Kopš Misirilli bija atklājis savu īsto vārdu, viss, par ko viņa agrāk bija domājusi, šķiet, ietinās vieglā dūmakā un at­virzījās tāltālu projām.

Nepagāja ne nedēļa, kad Vanina, bāla un dreboša, kopā ar ķirurgu ienāca jaunā karbonāra istabā. Viņa ieradās pateikt ķirurgam, lai tas pierunātu kņazu uzticēt slim­nieka kopšanu kādam no mājkalpotājiem. Vanina uzka­vējās tikai īsu mirklīti, taču pēc dažām dienām atnāca at­kal kopā ar ķirurgu — aiz cilvēkmīlestības. Kādu vakaru, lai gan Misirilli jutās krietni labāk un Vaninai vairs ne­bija pamata bažīties par slimnieka dzīvību, viņa atļāvās ierasties viena pati. Ieraudzījis jauno meiteni, Misirilli jutās laimes pārpilns. Tomēr savas mīlestības jūtas viņš centās apslēpt. Vispirms kā īsts vīrietis viņš nevēlējās aiz­vainot savu pašcieņu. Vanina, kas ienāca istabā, viegli pietvīkusi un bīdamās dzirdēt runas par mīlestību, bija pārsteigta, kad Misirilli viņu sagaidīja ar vārdiem, kas pauda cēlu un padevīgu draudzību, nevis maigas mīlestī­bas jūtas. Kad Vanina gāja projām, slimnieks pat nemē­ģināja viņu aizkavēt.