Pēc dažām dienām Vanina atnāca atkal, un atkal tā pati sagaidīšana, tie paši goddevīgas uzticības un bezgalīgas pateicības apliecinājumi. Vanina vairs necentās apvaldīt jaunā karbonāra jūtu uzplūdus, gluži otrādi — viņa pat baidījās negūt pretmīlestību. Līdz šim tik lepnā jaunava sarūgtināta atskārta, ka ir neprātīgi iemīlējusies. Viņa centās būt jautra, izlikties pat vienaldzīga, vairs nenāca

tik bieži, tomēr nespēja pilnīgi atteikties no slimnieka ap­meklēšanas.

Misirilli kvēloja mīlestībā, taču, apzinādamies savu ze­mo kārtu un būdams nomodā par savu pašlepnumu, no­lēma runāt par mīlestību vienīgi tādā gadījumā, ja ne­būs redzējis Vaninu veselu nedēļu. Kņazes lepnums lūza pamazām.

«Kas tur pavisam!» viņa teica pati sev. «Es viņu ap­meklēšu, jo tas sagādā man prieku, bet es nekad neatklāšu viņam savas jūtas.»

Vanina ilgi uzturējās pie Misirilli, taču sarunājās ar viņu tā, it kā viņos klausītos ducis svešu cilvēku. Kādu vakaru, kad Vanina iepriekšējā dienā nebija apmeklējusi jauno karbonāru un bija nosolījusies izturēties pret viņu vēl vienaldzīgāk un dzedrāk nekā parasti, viņa pēkšņi pa­teica, ka mīl viņu. Drīz vien viņi ļāva vaļu savām jūtām.

Būdama neprātīgas kaisles varā, Vanina jutās patiesi laimīga.