Misirilli vairs neraizējās par savu vīrieša pašlep­numu; viņš mīlēja, kā mīl pirmoreiz deviņpadsmit gadu vecumā, kā mīl Itālijā. Ar kvēlas mīlestības sirdsskaid­rību jaunais karbonārs pat atzinās lepnajai kņazei, kādu taktiku izmantojis, lai iegūtu pretmīlestību. Viņš jutās pārsteigts, ka spēj būt tik ļoti laimīgs. Četri mēneši pa­gāja gaužām ātri. Kādu dienu ķirurgs pavēstīja, ka viņa slimnieks var būt brīvs. «Ko lai tagad daru?» Misirilli domāja. «Joprojām slēpties pie vienas no skaistākajām

Romas sievietēm? Bet zemiskie tirāni, kas trīspadsmit mēnešus vārdzinājuši mani cietumā, kur neiespīd dienas gaisma, domās, ka salauzuši manu gribu. Ak, Itālija, tu esi patiesi nelaimīga, ja tavi dēli tik viegli tevi pamet!»

Vanina nešaubījās, ka Pjetro uzskatīs par vislielāko laimi palikt uz visiem laikiem kopā ar viņu. Jauneklis, šķiet, bija ļoti laimīgs, taču kāds ģenerāļa Bonaparta iz­teiciens valdonīgi atbalsojās jaunā cilvēka sirdī, ietekmē­dams viņa attieksmi pret sievietēm. 1796. gadā, kad ģene­rālis Bonaparts atstāja Brešu, domnieki, kas pavadīja viņu līdz pilsētas vārtiem, sacīja viņam, ka Brešas iedzīvotāji mīlot brīvību vairāk nekā citi itālieši.

—   Jā, — Bonaparts atbildēja, — viņiem tīkas par to patērzēt ar savām mīļotajām.

Mazliet samulsis, Misirilli sacīja Vaninai: