—    Jau šovakar, tiklīdz satumsīs, man jādodas prom.

—   Labi, tikai pacenties ar rīta gaismu atgriezties pilī. Es tevi gaidīšu.

—   Rītausmā es būšu jau daudzas jūdzes no Romas.

—   Ak tā, — Vanina salti noteica, — un kurp jūs dosities?

—    Uz Romanju, atriebt sevi.

—    Tā kā esmu bagāta, — Vanina sacīja, cik mierīgi vien varēdama, — ceru, ka jūs neatsacīsities pieņemt no manis ieročus un naudu.

Brīdi lūkojies Vaninas acīs, Misirilli apskāva viņu.

—    Mana sirdsmīļā, tu liec man visu aizmirst, pat manu pienākumu! — viņš sacīja. — Bet, tā kā tev ir cēla sirds, tev mani jāsaprot.

Vanina ilgi raudāja, un beigās tika nolemts, ka Misi- rilli atstās Romu tikai parīt.

—   Pjetro, — Vanina sacīja nākamajā dienā, — jūs bieži sacījāt man, ka ietekmīgs augstmanis, kā, piemēram, romiešu kņazs, kura rīcībā turklāt būtu arī daudz naudas, varētu sniegt brīvības lietai jo lielu atbalstu, ja Austrija kādreiz tiktu ierauta nopietnā karā tālu no mūsu zemes ro­bežām.

—   Protams, — Pjetro pārsteigts noteica.

—    Tad klausieties! Jūs esat drosmīgs, jums trūkst vie­nīgi augsta stāvokļa: es piedāvāju jums savu roku un div­simt tūkstošus rentes. Es panākšu, ka tēvs tam piekritīs.

Pjetro noslīga pie viņas kājām. Vanina aiz prieka sta­rot staroja.

—    Es jūs kvēli mīlu, — viņš sacīja, — bet es esmu ti­kai nabadzīgs savas tēvzemes kalps. Jo nelaimīgāka ir Itā­lija, jo lielāka uzticība man jāparāda tai. Lai panāktu dona Azdrubala piekrišanu, man daudzus gadus būtu jāatrodas nožēlojamā lomā. Vanina, es atsakos no tevis.