Misirilli steidzās pietverties izteiktajam vārdam. Drosme viņu pameta.
— Sev par postu, — viņš iesaucās, — es mīlu tevi vairāk par dzīvību, un atstāt Romu man ir vislielākās mokas.
Ak, kālab Itālija vēl nav atbrīvota no barbariem! Ar kādu prieku es aizbrauktu ar tevi uz Ameriku.
Vanina sastinga. Atraidījums sāpīgi aizskāra viņas lepnumu. Taču jau nākamajā mirklī viņa metās Misirilli apkampienos.
— Vēl nekad neesmu tevi tik ļoti mīlējusi! — Vanina iesaucās. — Esmu tava uz mūžu, mans mīļais lauku dak- terīt! Tu esi dižens kā mūsu senie romieši!
Visas domas par nākotni, visi veselā saprāta vārgie apsvērumi pagaisa. Tie bija visskaidrākās mīlestības mirkļi. Kad viņi jau varēja sakarīgi runāt, Vanina sacīja:
— Es ieradīšos Romanjā drīz pēc tevis. Es palūgšu nosūtīt mani uz ūdensdziedniecības avotiem Poretā. Apmetīšos mūsu Sannikolo pilī netālu no Forli…
— Un tur mana dzīve savienosies ar tavējo! — Misirilli iesaucās.
— Un man kopš šā brīža jāziedo tev viss! — Vanina ar nopūtu sacīja. — Tevis dēļ es pazudināšu sevi, lai notiek kas notikdams… Bet vai tu mīlēsi negodā kritušu meiteni?