— Vai tad tu neesi mana sieva? — Misirilli iesaucās. — Mana karsti mīļotā sieva! Es vienmēr tevi mīlēšu un aizstāvēšu!
Vaninai bija jādodas viesos. Tiklīdz viņa atstāja istabu, Misirilli sāka mocīt pārmetumi, ka viņš izturējies barbariski. «Kas ir tēvzeme?» viņš prātoja. «Tā taču nav dzīva būtne, kurai mēs būtu pateicību parādā un kura justos nelaimīga un nolādētu mūs, ja mēs kļūtu tai neuzticīgi. Tēvzeme un brīvība ir tikpat kā mans apmetnis. Vajadzīga manta, kas man jāiegādājas, ja vien neesmu to mantojis no tēva. Galu galā es mīlu tēvzemi un brīvību tāpēc, ka abas šīs mantas man vajadzīgas. Turpretī, ja es nezinu, ko ar tām iesākt, ja tās man ir kā silts apmetnis vasaras vidū, kālab lai es tās pirktu un vēl par tik bargu maksu? Vanina ir tik daiļa! Tik brīnišķīga! Viņai būs daudz pielūdzēju, un viņa mani aizmirsīs. Kurai sievietei mēdz būt tikai viens vīrietis? Siem Romas augstmaņiem, kurus kā pilsonis es nicinu, salīdzinājumā ar mani ir tik daudz priekšrocību! Viņi droši vien ir neatvairāmi! Ak, ja es aiziešu, viņa aizmirsīs mani, un es zaudēšu viņu uz visiem laikiem. »
Naktī Vanina ieradās atkal. Pjetro pastāstīja viņai par savām šaubām: viņš mīlot viņu tik ļoti, ka viņas dēļ, šķiet, varētu ziedot vissvētāko — tēvzemi. Vanina staroja aiz laimes.
«Ja viņam būs jāizšķiras par tēvzemi vai mani, » Vanina domāja, «viņš dos priekšroku man.»