Pjetro piekrita.
Vanina aizgāja sagatavoties ceļam, kā parasti iepriekš aizslēgusi istabu, kurā viņa slēpa Pjetro.
Viņa aizsteidzās pie savas kādreizējās istabenes, kas bija apprecējusies un atvērusi Forli mazu veikaliņu. Ieradusies pie šīs sievietes, Vanina steidzīgi uzrakstīja uz lūgsnu grāmatas malām dažas rindas, precīzi norādot vietu, kur nākamajā naktī sapulcēsies karbonāru venta. Savu denunciāciju viņa pabeidza ar vārdiem: «Ventā ir deviņpadsmit cilvēku; lūk, viņu vārdi un adreses.» Uzrakstījusi pilnīgu sarakstu, kurā nebija minēts vienīgi Misirilli vārds, viņa sacīja sievietei, kas baudīja viņas uzticību:
— Aiznes šo grāmatu kardinālam legātam, lai viņš izlasa, kas tajā rakstīts, un atdod grāmatu atpakaļ. Te būs desmit cehīni. Ja legāts kādreiz izpaudīs tavu vārdu, no nāves tev neizbēgt. Toties tu glābsi manu dzīvību, ja liksi legātam izlasīt lappusi, ko esmu aprakstījusi.
Viss norisa lieliski. Legāts bija tik ļoti pārbijies, ka galīgi aizmirsa savu augsto stāvokli. Viņš atļāva zemas kārtas sievietei, kas vēlējās ar viņu runāt, ienākt pie viņa ar aizklātu seju, taču lika sasiet viņai rokas. Sādā izskatā tirgotāja tika ievesta pie varenā augstmaņa, kuru no apmeklētājas nošķīra milzīgs ar zaļu drānu pārklāts galds.