Legāts izlasīja aprakstīto lappusi, turēdams lūgsnu grā­matu iespējami tālāk no sevis aiz bailēm, ka tā varētu būt saindēta. Pēc tam viņš atdeva lūgsnu grāmatu tirgotājai atpakaļ, nemaz nelikdams viņu izsekot. Vēl nebija pagājusi ne stunda kopš šķiršanās ar mīļoto, kad Vanina, sagaidījusi atgriežamies savu bijušo istabeni, aizsteidzās pie Misirilli, būdama pārliecināta, ka no šī brīža viņš pieder vienīgi viņai. Vanina pastāstīja savam mīļotajam, ka pilsētā val­dot neparasta rosība: karabinieri patrulējot pat tādās vietās, kur nekad agrāk neesot manīti.

— Esi tik labs un paklausi man šoreiz, — viņa piebilda, — braucam tūlīt uz Sannikolo.

Misirilli piekrita. Viņi aizgāja kājām kādu pusjūdzi no pilsētas līdz jaunās kņazes karietei, kurā viņus jau gaidīja uzticamā un labi apmaksātā pavadone.

Ieradusies Sannikolo pilī, Vanina, savas dīvainās rī­cības satraukta, izturējās pret savu mīļoto divtik maigi. Taču, kad viņa runāja par mīlestību, viņa bija aizmirsusi par sirdsapziņas ēdām. Apskaudama mīļoto, viņa domāja: «Tagad kādam tikai jāpasaka par mani viens vienīgs vārds, un viņš ienīdīs mani uz mūžīgiem laikiem.»

Ap pusnakti istabā pēkšņi ienāca viens no Vaninas kal­potājiem. Šis cilvēks bija karbonārs, par ko kņazei nebija ne jausmas. Tātad Misirilli bija no viņas to slēpis. Viņa no­drebēja.